Maruta Freimane - Brēdermane
Sirds traki dauzās, sviedri līst, rokas dreb…BAIL! Kādēļ vispār piedzīvojam bailes, un kādēļ tās izpaužas tik ļoti nepatīkamā veidā?
Lai arī cik paradoksāli tas neskanētu laikmetā, kad tehnoloģijas attīstās ar neprātīgu paātrinājumu, šādā civilizētā vidē dzīvojam relatīvi nelielu posmu iepretim visai cilvēces vēsturei. Lielāko daļu laika savā evolūcijas ceļā cilvēks ir dzīvojis primitīvā vidē, kur uz katra soļa draud fiziskas briesmas cilvēka dzīvībai un veselībai. No niknu zvēru uzbrukumiem, nelabvēlīgiem laikapstākļiem, ienaidniekiem no blakus cilts. Kad Tev uzbrūk vilks vai tīģeris, nav laika filozofēt. Ja gribi izdzīvot, Tev ir jāreaģē zibenīgi. Kāda reakcija var palīdzēt? Vai nu bēgšana vai cīņa. Tātad mūsu organismā jābūt tādai sistēmai, kas atļauj šādu zibenīgu reakciju, turklāt sagatavo organismu veiksmīgai cīņai vai bēgšanai. Tieši pateicoties stresa reakcijas mehānismam esam izdzīvojuši līdz mūsdienām. Kad ārējā vidē atpazīstam briesmas, izdalās adrenalīns, kurš liek sirdij dauzīties, lai tā pumpētu asinis uz lielajiem muskuļiem, lai mums būtu spēks skriet vai kauties. Elpošana paātrinās, lai apgādātu organismu ar skābekli; mēs svīstam, lai notiktu organisma dzesēšana. Izrādās mūsdienās šķietami tik neiederīgajām fizioloģiskajām reakcijām ir bijusi vitāla nozīme cilvēces izdzīvošanai. Patiesībā stresa reakcijā kā tāda gadu tūkstošu gaitā nav mainījusies – kad izjūtam bailes,







Ilona Krone