Sociālā trauksme

Sirds sitas... sajūta, ka paaugstinās spiediens... vēlme aizmukt vai vismaz paslēpties... sasprindzinājums... sajūta, ka galvā nav nevienas sakarīgas domas. Ko tas viss Tev atgādina? Sajūtas kādā grūtā eksāmenā? Brīdi pirms starta, kuram neesi gatava? Ļoti nepatīkamu sarunu?
Tā var būt jebkura no iepriekš minētajām situācijām, bet šoreiz Bubulis Briesmīgais ir kas cits! Tas ir jauks un saviesīgs pasākums! Par Bubuli Briesmīgo Tavās acīs to padara kompānija, kurā ir gan mazāk zināmi paziņas, gan arī pavisam nepazīstami cilvēki.
http://www.intellego.lv/blogs/sociala_trauksme
Muļķīgi, vai ne? Pasākums ir jauks, cilvēki smaida, vīns neplūst gluži straumēm, bet pieklājīgā tērcītē gan un uzkodas ir labas. Vakara uzdevums tik vienkāršs - apsveicināties, aprunāties ar cilvēkiem, varbūt nodibināt kādu pazīšanos.
Bet Tu ... tā vietā, lai baudītu vakaru, esi saspringta un nelaimīga, vai arī - vēl jaukāk, Tevis šajā pasākumā vispār nav! Iespējams, ka Tu izdomāji cienījamu iemeslu, lai paliktu mājās, kaut gan atteikt bija gandrīz nepieklājīgi. Arī vakars mājās nav īsti patīkams, jo Tu domā par to, ka pasākumā vajadzēja tomēr piedalīties un raizējies, vai viss ir kārtībā ar Tavu galvu, ja jau tik viegli Tevī izraisīt izmisīgu vēlmi laisties lapās. Un kur nu vēl spilgtā neiederības sajūta, jo Tu droši vien domā, ka vairumam cilvēku šīs problēmas ir svešas.
Neiederības sajūtu vari aizmest uzreiz! Patiesībā mazākā daļa cilvēku palielākās kompānijās jūtas kā zivis ūdenī. Vairums cilvēku piedzīvo satraukumu un prāto, kā ātrāk iejusties, ar ko izcelties, vai, gluži otrādi, kā labāk noslēpties. Tev tā ir laba ziņa - visdrīzāk vairums cilvēku, īpaši sociālā kontakta sākumā, ir pārņemti paši ar sevi! Līdz ar to, ideja, ka visi skatās uz Tevi un gaida, kā Tu sāksi sarunu un kad tieši Tu kļūdīsies, visdrīzāk neatbilst īstenībai.
To, ko Tu pārdzīvo, var nosaukt dažādi: citi to dēvēs par kautrīgumu, citi par sociālo trauksmi. Atrodoties starp mazāk pazīstamiem cilvēkiem, Tavā prātā visdrīzāk grozās aptuveni šādas domas: ‘’Ko viņi par mani padomās?!!!’’, ‘’Es noteikti pateikšu kaut ko nepareizi! Kā viņi reaģēs, kad es pateikšu kaut ko neinteresantu vai muļķīgu?’’ , ‘’Ak šausmas, es tik ilgi jau klusēju! Visi to noteikti ir pamanījuši!’’ ‘’ Viņi noteikti domā, ka es esmu stulba!’’, ‘’Viņiem šķiet, ka esmu neinteresanta un ar mani nav par ko runāt!’’.
Ja esi to piedzīvojusi, tad zini, ka šajās domās ir iezagušās pāris kļūdas:
Negatīvā paredzēšana - tā ir mūsu pārliecība, ka mēs zinām, kas tieši notiks un, ka tas noteikti būs kaut kas slikts (‘’Es noteikti izgāzīšos’’). Tev svarīgi zināt, ka patiesībā mēs tik labi nemaz neparedzam notikumus, it īpaši, ja tajos ir loma vēl kādam citam bez mums.
Ekstrasensa spējas – mēs uzskatam, ka zinam, ko domā citi, bet patiesībā parasti mūsu galvā ir tikai viena iespējamā versija par otra domu saturu, lai gan to var būt neskaitāmi daudz.
Skatuves gaismas pavērstas uz mums – tā ir mūsu pārliecība, ka citu cilvēku galvenais dzīves uzdevums un sūtība ir detalizēti vērot katru mūsu reakciju, uzvedību un slēpto domu, galvenokārt, protams, meklējot kļūdas. Diez vai tas gluži atbilst īstenībai.
Iespējams, Tu esi arī sodījusies par to, ka tad, kad esi viena, Tev ir tik daudz interesantu ideju, bet sabiedrībā ir sajūta, ka nevari izdomāt neko. Tas notiek tāpēc, ka satraukumā visas labās idejas aizmirstās, jo Tavas raizes par to, ko citi domās tās ir izspiedušas. Un vēl, gluži kā simtkājim, kas paklupa, jo sāka domāt par to, kā kustas katra kāja, arī Tu, pievēršot pastiprinātu uzmanību savām domām, bremzē brīvu domas plūdumu.
Ko darīt? Vispirms, strādā ar domu kļūdām! Atceries par negatīvo paredzēšanu un apsver citus sarunas iznākuma variantus, nevis tikai to sliktāko, kas pats skrien virsū. Vai, vēl labāk, neļauj sev uzburt krāšņas ainas, kāds būs saviesīgas sarunas iznākums. Mūsu pareģu spējas nav tik lielas, lai tērētu tam pārāk daudz laika. Atceries arī, ka neesi ekstrasenss un patiesībā nezini, ko otrs domā! Un, piedod, ka to saku, bet tas otrs cilvēks var būt daudz vairāk pārņemts ar to, kādu iespaidu atstāj uz citiem pats. Nenovērtē arī par zemu citu cilvēku iejūtību, vēlmi palīdzēt un labsirdību. Vairums patiesībā varētu būt tīri jauki, bet mūsu šausmas padara cilvēkus mūsu domās par neiejūtīgiem briesmoņiem un frontāliem ienaidniekiem (viņi visi skatās!).
Kad vēro citus, virzi savu uzmanību nevis uz to, ko viņi varētu padomāt par Tevi, bet uz to, ko viņi domā par sevi, kas viņus varētu uztraukt vai nodarbināt, kādi ir viņu prieki un raizes. Īsi sakot, mēģini novirzīt uzmanības fokusu no sevis uz apkārtējo pasauli, varbūt Tu ieraudzīsi, ka tās galvenais mērķis visdrīzāk nav Tevi apdraudēt (ja vien neesi meklētāko noziedznieku sarakstā).
Tu vari arī paaicināt uz sarunu, kādu, kurš Tev liekas īpaši atraisīts sabiedrībā un palūgt, lai šis cilvēks padalās ar Tevi pieredzē. Protams, var izrādīties, ka viņš teiks, ka cik vien sevi atceras, ir viegli kontaktējies ar citiem (jo ir arī tādi cilvēki), bet tikpat labi ir iespējams, ka viņš Tev pastāstīs, kā ir ticis pāri savam kautrīgumam.
Izvairīšanās no pasākumiem ir tieši tas, ko Tev nevajadzētu darīt, lai gan ir tik ļoti saprotama vēlme izvairīties no situācijām, kas rada spriedzi. Diemžēl, iegūsti Tu tikai īstermiņā, jo izvairoties, Tu nevari nostiprināt sarunāšanās prasmes un iegūt plašāku paziņu loku, kas ļautu Tev justies drošāk ikdienā un dabiskā veidā veicinātu saskarsmi. Visdrīzāk ‘’bijušos kautrīgos’’, kas veiksmīgi veido saskarsmi no ‘’vēl joprojām kautrīgajiem’’ , atšķir ne jau baiļu līmenis, bet iesaistīšanās biežums un, līdz ar to, iespējas uzlabot savas saskarsmes iemaņas.
Tāpēc runā! Pajautā sev, kas gan ir sliktākais, kas var notikt, ja Tu runāsi? Kāds padomās, ka tas, ko teici, nav īpaši interesanti? Nu un tad? Aizmirsti, ka Tev ir jāpasaka kaut kas īpašs! Galvenais komunikācijā patiesībā taču nav sarunas saturs, bet gan pats sarunas process. Un mums nemaz tik ļoti nepatīk cilvēki, kas mūs apber ar detalizētiem faktiem un atziņām no aforismu krājumiem, īpaši tad, ja tas mums pašiem liek justies mazāk zinošiem.
Tēmas: sociālā trauksme domāšanas kļūdas
Par autoru: Karīna Strode

Mg.psych., sertificēta kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite un supervīzore, sertificēta klīniskā psiholoģe ar pārrauga tiesībām, sertificēta konsultatīvā psiholoģe.
“Ir tik labi prast smieties. Skatīties uz sevi godīgi, pieņemt sevi un veikt izmaiņas nav viegli. Laipna attieksme un smiekli ir pāris no tām lietām, kas var līdzēt. Mūsu kopīgā darba mērķis ir bagātināt klienta darbības repertuāru, kas turpmākajā dzīvē var nodrošināt lielāku izvēles brīvību.”
Maģistra grāds klīniskajā psiholoģijā, Latvijas Universitāte.
Kognitīvi biheiviorālās psihoterapeites un supervīzores kvalifikācija, ODYSSEA International CBT Institute.
Strādā ar individuāliem klientiem ar depresiju, bipolāriem traucējumiem, trauksmes traucējumiem (sociālo trauksmi, panikas lēkmēm, veģetatīvās sistēmas traucējumu simptomiem, veselības trauksmi, izpildījuma trauksmi, fobijām, obsesīvi kompulsīvajiem traucējumiem u.c.), psiholoģisko izdegšanu, pašvērtējumu, komunikācijas prasmju attīstīšanu, emociju vadības prasmēm. Vada mācības savas jomas profesionāļiem un organizāciju darbiniekiem.
Vada gan individuālās, gan grupu kognitīvi biheiviorālās terapijas supervīzijas.
Profesionālās intereses saistītas ar kognitīvi biheiviorālās terapijas principu popularizēšanu un ieviešanu, veidojot izglītojošus un attīstošus materiālus uzņēmumiem, izglītības iestādēm un plašākai publikai.