Perfekcionisms

Foto

Evita stāv blakus savam gara darbam un saņem komplimentus. Darbs ir padarīts lieliski.... Detaļas izstrādātas līdz spožai precizitātei. Viņa darbam ir veltījusi 2 mēnešus. Šis ir viņas triumfa vakars. Evita gan smaida, bet iekšēji saraujas katra klāt pienācēja priekšā „Ko viņš teiks? Vai viņam patiks? Ja nu nepatiks? Ja nu slavē tikai pieklājības pēc? Ko viņi domāja, sakot, ka darbs ir interesants?’’ Viens kritisks komentārs var aizslaucīt 100 izteiktos komplimentus kā nebijušus. Turklāt viņa ir pārāk nogurusi, lai vienkārši priecātos...

avots: http://www.intellego.lv/blogs/vai_perfekcionisms_dara_laimigu_

Bieži vien, kad redzam labi padarītu darbu – kādu detalizēti izstrādātu un precīzi realizētu plānu, ārkārtīgi kvalitatīvu amatniecības darinājumu, mēs iesaucamies: „To ir paveicis perfekcionists!’’. Šim apzīmējumam mūsu sabiedrībā ir laba slava. Blakus perfekcionismam gozējas tādi vārdi, kā nevainojams, skaists, kārtīgs, precīzs.

Un tomēr, psihologi brīdina, ka perfekcionisms ir viens no negatīva stresa un mūžīgas neapmierinātības cēloņiem. Tas tādēļ, ka šī īpašība īsti nesalāgojas ar lietu dabu – uz pasaules nav daudz brīžu, par kuriem neviļus iesaucamies : „Perfekti!’’ un tiem biežāk var būt sakars ar gadījuma brīnišķīgajām sakritībām nevis mūsu centīgajiem un mērķtiecīgajiem pūliņiem. Īsi sakot, perfekcionisms laimīgu nedara, tas liek mocīties nepilnības apziņā, atkal un atkal meklējot ceļu uz perfekto rezultātu. Perfekcionisms atņem prieku par paveikto.

Vai ir kāda atšķirība starp perfekcionistu un precīzu, ļoti kvalitatīva darba veicēju? Vai iespējams veikt darbu ārkārtīgi augstā līmenī (īpaši, ja tas prasa pūles un precizitāti, ne tikai lielu talantu) bez perfekcionisma devas?Ko tad psihologi īsti saprot ar vārdu „perfekcionists’’?

Evita cenšas būt perfekts cilvēks caur to, ko ir izdarījusi, vai to, kas viņai pieder – perfekta, jo ir izdarījusi perfektu darbu, uzvilkusi perfektas drēbes, dzīvo perfektā mājā. Kaut kad bērnībā viņa ir iemācījusies, ka tiek mīlēta un novērtēta tikai tad, ja viņa ir kaut ko sasniegusi (labas atzīmes, lielisks izpildījums mākslas skolā). Sasniegumiem ir pārāk liela nozīme viņas dzīvē. Kā mēs jau redzējām, viņai ir ļoti bail no kritikas, tāpēc Evitas galvenais likums skan: „visam jābūt izdarītam perfekti (lai citiem nebūtu kur piesieties). Tas nozīmē dzīvi nepārtrauktās aizsardzības pozīcijās!

Vai perfekcionists sasniedz labus rezultātus?

Samērā bieži tas tiešām tā ir, tomēr perfekcionists vairāk nekā cilvēks, kas vienkārši cenšas gūt panākumus un sasniegt labu rezultātu, riskē nokļūt perfekcionisma otrajā pusē. Bailēs, ka darbu neizdosies veikt perfekti, viņš var izvairīties no domām par to un atlikt tā veikšanu līdz pēdējam brīdim. Bailēs no tā, ka visu nebūs iespējams saskaņot un izdarīt perfekti laikā, viņš var novilcināt pasākumu līdz dramatiskai kavēšanai. Paradoksāls rezultāts, tomēr cēloņi ir saprotami.

Kognitīvi biheviorālā terapijā daudz uzmanības tiek veltīts cilvēku pārliecībām un domām. Lūk dažas pārliecības, kas raksturīgas mūsu Evitai:

Bailes no izgāšanās. Kā noprotams, Evitas galvā mīt aptuveni šāda doma – „ja es izgāžos, tas nozīmē, ka esmu slikta un nevērtīga kā cilvēks’’. Izgāšanās perfekcionistam ir pārāk tiešs sitiens viņa pašvērtībai.

Bailes kļūdīties. Ja Evita kļūdās, tad tas viņai ir tas pats, kas izgāšanās. Tāpēc Evita izvēlas darīt tikai lietas, kas viņai jau labi padodas un izvēlas tādus procesus, kas ļauj sagatavoties vienatnē. Viņa joprojām nav pieteikusies mācīties dejot tango, kaut arī tas ir viņas sapnis. Bailes no apkārtējo skatiem uz viņu, kamēr viņa vēl tikai mēģinās apgūt deju, ir pārāk lielas.

Evita baidās, ka viņas sasniegumi netiks novērtēti, ka viņa netiks pieņemta. Viņa ļoti cenšas izvairīties no kritikas un noraidījuma

Melns vai balts. Ja darbs nav izdarīts perfekti, tad Evita domā, ka ir pilnīgi nevērtīga. Tajā brīdī viņa neredz, ka dzīvē ir dažādas sfēras sasniegumiem, kā arī to, ka pietiekami labi padarīts darbs (bet ne perfekti) ir pietiekami labs, nevis briesmīgs.

Evitai ir ārkārtīgi daudz neelastīgu priekšstatu par to, kā lietām ir jānotiek, kādām tām ir jābūt, ko viņai un citiem vajadzētu darīt. Viņa dzīvo tā, kā „vajag’’, nevis tā kā viņa patiesībā gribētu.

Evita uzskata, ka citiem panākumi nāk viegli. Uz citu meiteņu nesaburzītajām kleitām nekad neuzlīst dzēriens. Evita domā, ka citi pūlas maz, pieļauj maz kļūdas, maz uztraucas. Pretstatā tam savas pūles viņa saredz kā nebeidzamas un neauglīgas.

Kaut arī Evita ir pārāk satraukta un nogurusi, kā arī neizbauda savu triumfu, tomēr viņai ir izdevies nokļūt līdz spožam rezultātam, tomēr perfekcionistiem diemžēl bieži vien tas neizdodas. Tas tāpēc, ka dēļ ļoti augstiem standartiem viņiem ir tendence uzstādīt nereālus mērķus. Tā kā tos nav iespējams realizēt, pieredzē uzkrājas neveiksmes un cilvēka darba efektivitāte kopumā samazinās. Perfekcionists uzņemas visu atbildību par neizdošanos, nesaskatot, to, ka latiņa ir uzstādīta pārāk augstu. Paškritika un sevis vainošana ir pastāvīgas perfekcionista pavadones. Paaugstinās trauksme un nomāktība, pašvērtējums kļūst aizvien negatīvāks. Perfekcionists var mēģināt sākt no jauna, sakot sev: „Man vienkārši ir jācenšas vairāk un jāstrādā smagāk’’. Šī doma uzliek atkal pārāk lielu atbildību, un augstie standarti liek izvēlēties grūti sasniedzamus mērķus.

Attiecības ar līdzcilvēkiem perfekcionistiem bieži vien ir sarežģītas, jo viņi, bailēs no kritikas un noraidījuma, var reaģēt pārāk asi un izvēlēties uzbrukumu kā labāko aizstāvības stratēģiju. Tāpat perfekcionistam var būt tendence savus augstos standartus piemērot arī citiem, kas liek citus vērtēt pārāk piekasīgi un kritiski. Perfekcionists vēlas citu acīs izskatīties ideāls, tāpēc viņš var norobežoties no cilvēkiem, lai citi mazāk pamanītu viņa kļūdas, lai gan patiesībā cilvēciska un patiesa sevis atklāšana padarītu viņus daudz patīkamākus citiem.

Labs sava darba darītājs kuram nepiemīt perfekcionisms veidos reālistiskus, sev interesējošus mērķus, balstoties uz savām spējām. Mērķu sasniegšanas sarežģītība pieaugs pakāpeniski – jauni mērķi atradīsies tikai pakāpi augstākā sarežģītības līmenī par to, ar ko cilvēks jau ir spējis tikt galā. Šis cilvēks spēs gūt prieku no radīšanas un darba veikšanas procesa tikpat lielā mērā, kā no laba rezultāta. Viņa reakcija uz kritiku būs atkarīga no situācijas nevis saistīta ar ievainotu pašvērtējumu.

Lai nākošreiz, prezentējot labi padarītu darbu, Evita justos labāk, pirmkārt viņai jāsaprot, ka viņā ir daudz perfekcionisma un galvenais – ka tas nav nekas labs, lai kāds arī stereotips valdītu sabiedrībā.

Evitai jāstrādā ar tām pārliecībām, kas veicina perfekcionismu. Viņa varētu pamēģināt eksperimentēt ar saviem standartiem – 100% vietā mēģināt sasniegt 80% vai pat tikai... (vai manu!) 60% rezultātu. Tas varētu viņai palīdzēt saprast, ka pasaule nesabrūk, ja kaut kas nav izdarīts perfekti.

Svarīgi ir iemācīties fokusēties uz darba procesu, lai tas būtu pietiekami patīkams, ne tikai uz perfektu rezultātu. Tas nozīmē spēju saskatīt kopumu, pietiekami atpūsties, izvēlēties pietiekamu, bet ne pārmērīgu, vienā reizē veicamu, darba daudzumu. Arī Evitai jāiemācās, ka pats process ir vērtība! Galu galā, tieši ceļā uz nosprausto mērķi, nevis gala situācijā mēs pavadām lielāko daļu savas dzīves laika.

Sajūtot trauksmi vai nomāktību, ir svarīgi tās uztvert kā iespējas sev pajautāt: „Vai tik šajā situācijā neesmu izvirzījusi sev nereālistiskas prasības?’’. Evita var izaicināt savas bailes, kas slēpjas aiz perfekcionisma, jautājot sev: „No kā es baidos, kas tad ir tas sliktākais, kas var notikt?”

Evitai, tāpat kā visiem perfekcionistiem svarīgi saprast, ka daudzas labas mācības mēs iemācāmies tikai kļūdoties. Tikai tad mēs varam sev pavaicāt: „Ko es varu mācīties no šīs pieredzes?’’ Tā vietā, lai sevi vainotu, ir iespēja atcerēties savu pēdējo kļūdu un izveidot sarakstu: „Ko es varu no tā mācīties?’’

Jāizvairās no „visu vai neko’’ domāšanas, jāiemācās atšķirību starp augstas prioritātes uzdevumiem un mazāk svarīgiem, kuriem arī jācenšas veltīt mazāku piepūli.

Un pēdējais, bet vissvarīgākais – Evitai jāatgādina sev atkal un atkal, ka slikts (vai – ne perfekts) izpildījums nenozīmē, ka viņa ir slikts un nevērtīgs cilvēks. Viņa ir viņa pati neatkarīgi no tā, cik labi ir izdevies viņas pēdējais darbs. Un tā dēļ arī nemainīsies mūsu attieksme pret viņu kā pret cilvēku.

Izmēģinot šos ieteikumus, Evita sapratīs, ka perfekcionisms nebūt nav palīdzošs un nesniedz vislabākos rezultātus. Ir alternatīvi veidi, kā domāt par lietām un tie dod lielāku ieguvumu. Bez perfekcionisma ne tikai iespējams sasniegt vairāk, bet arī justies labāk pašā darba procesā.

Tēmas: perfekcionisms domāšanas kļūdas

Par autoru: Karīna Andersone

Foto

Sveiki! Kā vairums šeit, esmu sertificēta psihoterapeite kognitīvi biheiviorālajā terapijā, klīniskā psiholoģe ar maģistra grādu psiholoģijā. Ilgstoši manā interešu un darbības lokā bijuši jautājumi, kas saistīti ar kognitīvo spēju un mācīšanās prasmju attīstību. Šobrīd veidoju un strādāju Psiholoģijas un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas centrā Intellego. Labprāt rakstu par psiholoģijas tēmām, atbildu uz lasītāju jautājumiem, papildinu Intellego rakstu krātuvi. Izmantojot KBT principus, vadu treniņus uzņēmumiem darbinieku psiholoģiskās veselības veicināšanai par komunikāciju, stresa vadību, plānošanu un citām tēmām. Individuālajā terapijā kopā ar klientu strādājam ar dažādiem trauksmes traucējumiem (panikas lēkmes, sociālā trauksme, fobijas), ar to saistīti arī ar veģetatīvo distoniju; depresiju, impulsu kontroles vadību (piemēram, dusmām); attiecību pilnveidošanu, personības traucējumiem, pašvērtējuma paaugstināšanu, savas spēka sajūtas veicināšanu. Palīdzu bērnu vecākiem uzlabot komunikāciju ar bērnu un izveidot audzināšanas un spēju attīstības plānu.

Kopīgā darbā tiek apgūtas ķermeņa, domu un emociju vadīšanas tehnikas; kopā trenējam jaunas uzvedības prasmes. Tā veidojas jauns uzvedības un domāšanas repertuārs, kas klientam turpmākajā dzīvē nodrošina izvēles brīvību!