Kļūdaino pieņēmumu veidi

Foto

Mēs diezgan viegli spējam atpazīt situācijas un notikumus ārējā vidē, kas izraisa mums dusmas, nomāktību, trauksmi, bailes vai aizvainojumu. Daudz grūtāk izprast ir to, ka lielākoties ne jau pašas situācijas, bet gan mūsu domas un interpretācijas par tām izraisa mūsu emocijas un attiecīgu rīcību. Savu kļūdaino domu atpazīšana ir pirmais solis uz iestrēgušas domāšanas vai uzvedības maiņu. Piedāvājam sarakstu ar biežākajiem kļūdainajiem pieņēmumiem, kas raksturīgi visiem no mums dažādās dzīves situācijās.

avots: http://www.intellego.lv/blogs/kludaino_pienemumu_veidi_

Paspēlējiet spēli paši ar sevi: kad jūtieties pavisam draņķīgi, mēģiniet paši sevi pieķert un novērtēt, kuros kļūdainās domāšanas slazdos šoreiz esat ievēlušies!

Pārmērīga vispārināšana. Tai raksturīgi izdarīt pārsteidzīgus visaptverošos negatīvus secinājumus, kas ievērojami pārsniedz reālās situācijas kontekstu. Man NEKAD neveicas. Tas VIENMĒR notiek TIKAI ar mani. Es NEKO nespēju paveikt, kā nākas. Es nepatīku NEVIENAM. Patiesībā pasaulē nevar atrast nevienu cilvēku, kas varētu lepoties ar to, ka nepatīk pilnīgi nevienam vai nespēj izdarīt itin neko pareizi. Īstenība parasti ir mazāk grandioza, visdrīzāk mēs patīkam dažiem cilvēkiem, bet dažiem nē; dažas lietas mums padodas, bet citas nē.

Melnbalta domāšana (visu vai neko). Tas nozīmē visas situācijas sakategorizēt divās daļās. Ja reiz es nespēju to paveikt ideāli, tad labāk nemaz nesākt. Ja es neesmu vislabākais (karjerā, attiecībās, seksā utt.), tad es neesmu nekas. Ja man kāds uzreiz neiepatiksies, tad es viņu ienīdīšu. Diemžēl vai par laimi, reti kas dzīvē ir melns vai balts, ir ļoti daudz pelēkā vai dažādu citu krāsi. Reti kad kaut kas ir pilnībā labs vai slikts. Mums var patikt lielākā daļa no darba pienākumiem, bet nepatikt daži; mēs varam būt kopumā veiksmīgi, bet dažkārt piedzīvot neveiksmi; tāpat kā mēs varam mīlēt kādu, bet mums var nepatikt dažas viņa iezīmes vai paradumi.

Domu lasīšana. Pieņēmums, ka mēs labi zinām, ko citi domā vai kādi ir viņu motīvi, pat uz mirkli neapsverot, ka viņu uzvedībai varētu būt savādāki iemesli par mūsu izdomātajiem. Ja kāds mani uz ielas nav pasveicinājis, tas noteikti ir tādēļ, ka es viņam nepatīku.. vai priekšnieks man dod visgrūtākos uzdevumus, jo viņš mani ienīst vai grib pazemot... Šādos brīžos vērts uzdot sev jautājumu – vai kaut vai tīri teorētiski otra uzvedībai nepastāv kādi citi skaidrojumi. Vēl, protams, var arī tiešā veidā otram pajautāt, lai noskaidrotu, ko tieši viņš domā vai kādi ir viņa motīvi.

Personifikācija. Tā balstās pārliecībā, ka viss, kas notiek vai ko citi dara, ir tiešā veidā saistīts ar mums. Piemēram, tas vīrietis restorānā uz mani tā blenž, jo domā, ka es esmu ļoti neglīta (nevis viņš pēta gleznu pie sienas vai skatās uz ārdurvīm, jo kādu gaida). Vai arī – viņa nokavēja tikšanos speciāli, lai mani nokaitinātu. Neesam, nu, neesam neviens no mums pasaules centrs – prožektori uz mums ir pavērsti tikai mūsu prātā.

Pareģošana. Tā attiecas uz absolūti negatīvu nākotnes paredzēšanu, neapsverot citus reālistiskās scenārijus. Ja nepaveikšu šo uzdevumu labi, mani atlaidīs no darba; jaunu darbu es nemūžam neatradīšu, un pazaudēšu arī dzīvokli. Domājot par nākotni, iespējams, ir vērts apsvērt negatīvāko scenāriju, bet tikpat lielā mērā vērts saprast arī, kāds varētu būt ideālākais variants, un tad izlemt – kas ir visreālistiskākais, kas patiesībā varētu notikt.

„Vajag” un „jābūt” apgalvojumi. Tās ir skaidras, fiksētas idejas par to, kādā veidā lietām ir jānotiek, Tev un citiem jāizturas, pārspīlējot negatīvās sekas, ja lietas notiktu savādāk. Man noteikti ir jānokārto braukšanas eksāmens ar pirmo reizi. Ja reiz kādu mīl, tad jābūt arī kopīgām interesēm un vaļaspriekiem. Man jāiepatīkas jaunajiem kolēģiem ar pirmo dienu. Ir vērts šādus apgalvojumus pārvērst par: būtu labi, ja... bet.. Piemēram, būtu labi, ja es iepatiktos kolēģiem pirmajā dienā, bet, ja arī nē – tam būs vēl daudz laika. Vai arī - es gribētu, ka visi ir labi un mīļi, bet cilvēki ir dažādi, un manā varā nav viņus izmainīt.

Pozitīvo lietu diskvalificēšana. Tā ir iegalvošana sev, ka pozitīvais, kas ar Tevi notiek neskaitās vai tam nav nozīmes. Es izstrādāju veiksmīgu projektu, bet tas īsti neskaitās, jo man baigi paveicās. Vai arī – es nokārtoju labi eksāmenu, bet uz to jau katrs muļķis būtu spējīgs, vienīgo grūto jautājumu es nezināju. Mums vienmēr ir izvēle – tieši uz ko savu uzmanību fokusēt. Ja Tev raksturīgas šādas domas, tad Tas ir tāpat kā skatīties uz mazu naga lieluma traipu 20m2 liela tapešu laukuma.

Emocionālā spriešana. Tas ir tad, kad domājam, ka kaut kam jābūt patiesam tādēļ, ka mēs jūtam, ka tas tā varētu būt, neņemot vērā nekādus pierādījumus par pretējo. Jā, mani darbā novērtē, bet es vienalga jūtos kā neveiksminieks, citi vienkārši to vēl nav pamanījuši. Nekas tik lielā mērā neietekmē mūsu dzīvi kā jūtas un emocijas, un tomēr patiesība ir tāda, ka bieži vien tam, ko jūtam vai kā jūtamies, nav nekāda sakara ar to, kā ir īstenībā.

avots:http://www.intellego.lv/blogs/kludaino_pienemumu_veidi_

 

Tēmas: kļūdaini pieņēmumi automātiskās domas

Par autoru: Maruta Freimane (Ludāne)

Foto

Es esmu sertificēta psihoterapeite kognitīvi-biheiviorālajā terapijā, klīniskā un organizāciju psiholoģe, LKBTA valdes locekle. Esmu ieguvusi doktora grādu klīniskajā psiholoģijā. Vadu un strādāju kā psihoterapeite Psiholoģijas un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas centrā Intellego. Strādāju ar klientiem, kuriem ir depresija, sociālā trauksme, panikas lēkmes, dažādas fobijas un citas grūtības. Sniedzu arī attīstības konsultācijas vadītājiem un vadu treniņus grupām un komandām par stresa pārvaldīšanu, mērķu sasniegšanu, komunikāciju un citām tēmām. Es lasu kursus par treniņu vadību organizācijās un Kognitīvo un uzvedības terapiju Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņa Universitātes maģistrantūras studentiem.