BAILES

Foto

Sirds traki dauzās, sviedri līst, rokas dreb…BAIL! Kādēļ vispār piedzīvojam bailes, un kādēļ tās izpaužas tik ļoti nepatīkamā veidā?

 

Lai arī cik paradoksāli tas neskanētu laikmetā, kad tehnoloģijas attīstās ar neprātīgu paātrinājumu, šādā civilizētā vidē dzīvojam relatīvi nelielu posmu iepretim visai cilvēces vēsturei. Lielāko daļu laika savā evolūcijas ceļā cilvēks ir dzīvojis primitīvā vidē, kur uz katra soļa draud fiziskas briesmas cilvēka dzīvībai un veselībai. No niknu zvēru uzbrukumiem, nelabvēlīgiem laikapstākļiem, ienaidniekiem no blakus cilts. Kad Tev uzbrūk vilks vai tīģeris, nav laika filozofēt. Ja gribi izdzīvot, Tev ir jāreaģē zibenīgi. Kāda reakcija var palīdzēt? Vai nu bēgšana vai cīņa. Tātad mūsu organismā jābūt tādai sistēmai, kas atļauj šādu zibenīgu reakciju, turklāt sagatavo organismu veiksmīgai cīņai vai bēgšanai. Tieši pateicoties stresa reakcijas mehānismam esam izdzīvojuši līdz mūsdienām. Kad ārējā vidē atpazīstam briesmas, izdalās adrenalīns, kurš liek sirdij dauzīties, lai tā pumpētu asinis uz lielajiem muskuļiem, lai mums būtu spēks skriet vai kauties. Elpošana paātrinās, lai apgādātu organismu ar skābekli; mēs svīstam, lai notiktu organisma dzesēšana. Izrādās mūsdienās šķietami tik neiederīgajām fizioloģiskajām reakcijām ir bijusi vitāla nozīme cilvēces izdzīvošanai. Patiesībā stresa reakcijā kā tāda gadu tūkstošu gaitā nav mainījusies – kad izjūtam bailes, mūsu organisms ar visām tā fizioloģiskām izpausmēm kliedz: bēdz, bēdz prom! Lai gan mūsdienās, kad iespēja sastapt plēsīgu zvēru ir stipri vien niecīga, mēs tik un tā piedzīvojam bailes vai kādu no baiļu ģimenes locekļiem – nemieru, trauksmi, uztraukumu, nedrošību utt. Kādēļ tā? Mūsu prāts ir tā iekārtots, ka ik vienā situācijā uzdodam sev jautājumu: Vai man draud briesmas vai arī situācija ir labvēlīga? Un, ja man draud briesmas, vai tikšu galā? Mēs ne vien uzdodam sev šos jautājumus, bet arī zibenīgi un automātiski atbildam uz tiem: “es izgāzīšos… ko viņi padomās … ja nu kas slikts notiek..?” Nevis ārējie apstākļi vai reāls apdraudējums, bet tieši šīs automātiskās domas ir mūsu baiļu, trauksmes pamatā. Savukārt, kad jau jūtam uztraukumu vai bailes, mūsu ķermenis un prāts tāpat kā aizlaikos kliedz: bēdz, bēdz! Un mēs arī bēgam. Tikai mūsdienās, nevis fiziski ņemam kājas pār pleciem, bet izvairāmies. Izvairāmies no konfliktiem, lēmumu pieņemšanas, atliekam darbus un sarežģītas sarunas, “saslimstam” pirms publiskas uzstāšanās vai izaicinošu projektu sākuma. Kādēļ? Jo jūtam bailes, un bailes mums liek darīt to, ko daba ir paredzējusi – bēgt, izvairīties. Lielākajam klientu vairumam, kas nāk uz psihoterapiju, ir kāds no trauksmes traucējumiem. Panikas lēkmes, veģetatīvā distonija, sociālā trauksme, dažādas fobijas vai ģeneralizēta trauksme, kas izpaužas kā nemitīga raizēšanās un baiļpilnu, katastrofisku situāciju “malšana pa galvu”. Ko ar to darīt? Nomierināties var palīdzēt dažādas elpošanas un muskuļu relaksācijas tehnikas, tāpat kā darbs ar raižpilnajām negatīvajām automātiskajām domām. Tomēr beigu beigās galvenais mehānisms, kas palīdz pārvarēt bailes, ir – ieskatīties tām acīs. Kā? Darot tieši to, no kā ir bail. Vieglāk pieradināties pie bailes izraisošajām situācijām ir to darot pamazām – soli pa solim, sākot no relatīvi vieglākām situācijām. Piemēram, ja Tev ir bail no publiskas uzstāšanās, sāc ar trenēšanos mājās spoguļa priekšā! Kad to vari darīt, jūtoties jau diezgan mierīgi un pārliecināti, turpini ar uzrunu kādam ģimenes loceklim vai draugam utt. Tādā veidā mēs iemācāmies, ka bailes un to fizioloģiskās izpausmes mūs nenogalina, pat vēl vairāk – mēs spējam veiksmīgi tikt galā. Pakāpeniski piedzīvojam, kā kļūstam saimnieki pār savām emocijām. Mēs tās vadām, nevis skrienam, kurp tās mūs dzen. Visbagātākais pierādījumos balstītais metožu klāsts darbam ar bailēm ir pieejams kognitīvi biheiviorālajiem terapeitiem. Ja jūti, ka Tev šajā jomā nepieciešama palīdzība, meklē to!

avots: www.intellego.lv

Tēmas: bailes trauksme

Par autoru: Maruta Freimane (Ludāne)

Foto

Es esmu sertificēta psihoterapeite kognitīvi-biheiviorālajā terapijā, klīniskā un organizāciju psiholoģe, LKBTA valdes locekle. Esmu ieguvusi doktora grādu klīniskajā psiholoģijā. Vadu un strādāju kā psihoterapeite Psiholoģijas un kognitīvi biheiviorālās psihoterapijas centrā Intellego. Strādāju ar klientiem, kuriem ir depresija, sociālā trauksme, panikas lēkmes, dažādas fobijas un citas grūtības. Sniedzu arī attīstības konsultācijas vadītājiem un vadu treniņus grupām un komandām par stresa pārvaldīšanu, mērķu sasniegšanu, komunikāciju un citām tēmām. Es lasu kursus par treniņu vadību organizācijās un Kognitīvo un uzvedības terapiju Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņa Universitātes maģistrantūras studentiem.